Nekas tā netuvina Ziemassvētku sajūtu kā karstvīna un piparkūku smarža. Vairākus gadus pirms svētkiem mums ir tradīcija cept pašmāju piparkūkas, pirms tam no mīklas izveidojot dažnedažādas formas. Šogad, protams, būs topā lielu un mazu zaķu figūras (kā nekā tuvojas baltā truša gads). Bet šoreiz ne par to. Piedāvāju pagatavot desertu nu jau no izceptajām piparkūkām. Labs cienasts ciemiņiem trešā adventa svētdienā.
Saki, ko gribi, bet saulgriežu naktīm piemīt zināms misticisma plīvurs, tāda pirmatnības sajūta un īpaša gaisma vai tumsa. Tāpēc ne velti šos robežperiodus saista ar dažādiem ticējumiem, nākotnes paredzējumiem, zīlēšanu un pat buršanos. Šīs tradīcijas, rituāli un misticisms noteikti piemita mūsu senču dzīvesziņai. Vai mūsdienās varam rast seno ticējumu pielietojumu nākotnes paredzēšanai?
Klasika, protams, ir labi, bet viss plūst un mainās un iegūst jaunu veidolu. Tāpēc šoreiz piedāvāju idejas citādam, vairāk individualizētākam Adventa vainadziņam. Manuprāt, vainagam ne tikai jāpriecē acis, bet tam jābūt „ar dvēseli” , t.i., lai tam varētu pieskarties un sajust koka raupjo mizu, lai varētu sasmaržot meža rūgtenumu, citrusu un kanēļa saldenumu u.tml.
Paša rokām darinātas dāvanas ir ne tikai kaut kas oriģināls un veikalos nenopērkams, bet arī sirsnības un darinātāja sirds situma pildītas. Turklāt tās neprasa lielus materiālus ieguldījumus, jo tās var pagatavot no visparastākajām lietām, kas atrodas tepat mājās. Protams, tam jāveltī radoša iedvesma, pacietība un laiks, kurš mūsdienas steigā ir palicis tāds dārgumus. Tad varbūt tieši Ziemassvētki ir tas rimtais laiks, kad saviem mīļajiem veltīt savu uzmanību un laiku, pagatavojot pašrocīgi kādu mazu sirsnīgu dāvaniņu.
Vai esi kādreiz sajutis Ziemassvētku noskaņu vasaras dienā? Šajā gleznainajā Bavārijas pilsētiņā pabijām pāris gadus atpakaļ, un tas bija vasaras nogalē, šķiet augusta beigās. Ziemassvētku gars jautās visur, neskatoties uz to, ka senlaicīgo namu fasādes bija bagātīgi rotātas ar ziedošiem puķu podiem visdažādākajās dzīvespriecīgajās krāsās. Kas tad radīja šo ziemas saulgriežu sajūtu?
Gan Ziemas saulgriežu, gan Jaunā gada sagaidīšanas svētki ir jau aiz muguras. Daudzu māju un dzīvokļu galdus, palodzes, plauktus pilda apsveikumu kartiņas ar siltajiem vārdiem, laimes un veiksmes vēlējumiem. Bet kādi tad ir pastkartīšu pirmsākumi un kādas tās izskatījās pirms 10, 50, 100 gadiem?
Ziemassvētku gaidīšanas laikā teikt, rakstīt un sūtīt viens otram gaišas domas, vārdus, novēlējumus! Tāpēc izlēmu padalīties ar savā piezīmju blociņā sakrātiem Ziemassvētku apsveikuma pantiņiem
Neskatoties uz mūsdienu attīstīto tehnoloģiju pasauli, uzskatu, ka tieši Ziemassvētku kartiņām ir jābūt taustāmām un noteikti pašrocīgi rakstītām (nevis iedrukātām vai e-kartiņām). Tad šie apsveikumi šķiet saglabā roku siltumu un mīļumu. Padalies pieredzē – vai arī esi zvērināts apsveikuma kartiņu rakstītājs/-s?
Saskaņā ar senām tradīcijām vainagam ir divas nozīmes - karaliskā un uzvarētāja. Priežu vai egļu zari, ko izmanto, pinot vainagus, vienmēr ir zaļi, kas simbolizē cerību un mūžīgo dzīvību. Tradicionālā adventes krāsa ir violeta, kas norāda, ka gaidāms ķēniņš, kā arī to, ka tas ir gavēņa laiks.
Agrāk šo jautājumu uztvēru kā zināmu takta trūkumu un mazliet arī kā aizvainojumu, jo kopš bērnības biju audzināta, ka dāvana ir ne tikai materiāla, taustāma lieta, bet arī mīlestības, atzinības apliecinājums un ... arī zināms noslēpums, pārsteigums.
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
