Pateicoties manai jaukajai kolēģei Aigai, šogad varējām pieņemt sev jaunu izaicinājumu - nevis izbraukt jūras krasta līniju, kā to bijām darījuši pims daudziem gadiem, bet gan kādu gabaliņu vienkārši noiet. Turklāt tas bija netikai būtisks izaicinājums datorsēdētāju muskuļiem, bet arī Latvijas R krasta dabas un vēstures izzināšana.
Kur tie laiki, kad uz Sārēmu tika braukts skolas nomātā autobusā un dzīvots kempingā?! Visi paklausīgi tika izvadāti pa tradicionālajām Muhu salas un Sāremas jeb Sāmsalas populārākajām vietām - meteorīta krāteri, koka vējdzirnavām, Kuresāres cietoksni, klinšaino stāvkrastu. Starp citu, tieši no Pangas stāvkrasta es labus gadus atpakaļ pārvedu mājās akmeni ar pīradziņa dvēseli (man ir tāds niķis meklēt īpašos akmeņus).
Hei, vakar bija mana dzimšanas diena (neteikšu kura pēc kārtas), bet vakar bija arī vēl viena nozīmīga diena manā un Ērika dzīvē - tieši 100.diena, kad mums mājās vairs nav televizora tā klasiskajā izpratnē. Tas ir, LED ekrāns diezgan paliels mums viesistabā ir, bet tajā nemājo televīzija. Atzīšos, viena fantastiska izvēle mūsdienās.
Lietaino Lieldienu brīvdienu pelēcīgo un rimto noskaņu centāmies mazināt dodoties uz Daugavpili un baudot lielos un krāsu bagātos Marka Rotko darbus, kurus mākslas kritiķi un pats mākslinieks salīdzinājis ar tempļa sienām vai portāliem uz citu paralēlo realitāti.
Pantoņi ir ierasta lieta visiem, kuri darbojas ar kādu no grafiskajām programmām, zīmē maketus, ilustrācijas, apstrādā attēlus. Tāpat katrs sevi cienošs uzņēmums vai vismaz tā uzņēmuma mārketinga speciālists zina korporatīvos pantoņu kodus no galvas. Līdz šim nebiju sekojusi šīm oficiālajām gada krāsām, bet vadījusies pēc principa “patīk-nepatīk”, “saskaņojas-nesaskaņojas”, “nolasās-nenolasās”. Taču nekad nav par vēlu uzzināt kaut ko jaunu, vai ne?
Tas nu būs pēdējais no pieciem rakstiem par Nīderlandes braucienu, no kura pozitīvie iespaidi vēl joprojām dzīvi atmiņās. Šoreiz stāsts par mazu, bet Nīderlandē un tuvākajās kaimiņvalstīs populāru kūrortpilsētu Zandvortu (Zandvoort aan Zee), uz kuru devāmies ar autobusu no Hārlemas, lai pasauļotos un izpeldētos Ziemeļjūrā.
Dzejolis, kuram nevajag nosaukuma. Foto: Boļševička, 2014.gada 13.septembris
Vienā no rītiem cēlāmies gana agri, brokastu vietā izlīdzējāmies ar Starbucks kafiju (šķiet vienīgā, kas dabūjama pieklājīgi lielos izmēros, visās citās kafejnīcās Amsterdamā un citur pasniedza īstus piņģerotus) dzelzceļa stacijā un sēdāmies vilcienā no Hārlemas uz Roterdamu, kas pēc nostāstiem ir krasi atšķirīga no Amsterdamas un pašas Hārlemas. Tā arī bija.
Izteikta Nīderlandes snobu un bagātu cilvēku pilsēta, viena no dārgākajām dzīves ziņā visā valstī. Toties ļoti sakopta, rimta, pilsēta – dzīves baudīšanai ar neskaitāmiem veikaliem, kafejnīcām un mākslas saloniem.
Vēsturisks ciematiņš, kas atspoguļo 18.-19.gs. nīderlandiešu sadzīvi. Praktiski brīvdabas muzejs ar vairākām joprojām darba kārtībā esošām vējdzirnavām, tradicionāliem dzīvojamajiem namiņiem, kas lielākoties pārtapuši par bodēm, kafejnīcām, suvenīru tirgotavām, mini muzejiem un meistardarbnīcu vietām. Kā arī ar gleznainu skatu uz piekrasti, uz kuras fona tā vien gribas taisīt selfijus.