Dižpastaiga Miķeļtornis - Ovīši - Ventspils

Pateicoties manai jaukajai kolēģei Aigai, šogad varējām pieņemt sev jaunu izaicinājumu - nevis izbraukt jūras krasta līniju, kā to bijām darījuši pims daudziem gadiem, bet gan kādu gabaliņu vienkārši noiet. Turklāt tas bija netikai būtisks izaicinājums datorsēdētāju muskuļiem, bet arī Latvijas R krasta dabas un vēstures izzināšana.

Dižpastaiga bija plānota divas dienas un divos posmos. Starts pie Miķeļtorņa, kas šobrīd slēgts interesentu apskatei, un pirmās dienas noslēgums Ovīšu bākā, kur septiņpadsmit cilvēku, pārvarējuši vēl vienu izturības barjeru - 182 sīko pakāpienu augšup, varēja rāmi noskatīties, kā dzletenā saules bumba iekrita jūrā un nakts pārņēma krastu, priežu mežu un bākas balto stāvu.

Pirmais posms gar jūru starp abām bākā ir aptuveni 18 km. Pa vidu divas sīkas upītes, no kurām viena šajā karstajā laikā bija gandrīz pavisam izžuvusi, un četras apstāšanās. Pirmie divi posmi līdz pusdienu pauzei bija gana viegli pievarāmi, neizejot no savas komforta zonas un izbaudot raito pastaigu - patīkami cepinošos saules starus un diezgan spēcīgu vēju, kuram vairākreiz izdevās nopūst manu platmali un iemest nemaz ne siltajā jūras ūdenī.

Kaut kur ap 12 km komforta zona (vismaz mana) beidzās, galva atkal aizpildījās ar dažādām domām - neatrisinātajiem darba jautājumiem, kas vienmēr palīdz pret nogurumu, bet omu mēdz sabojāt. Sāka kāpt īgnums - kur visi iet, kur visi skrien, viss ir bezjēdzīgi. Ap 18 km, kad pastaigas vadoņi beidzot norādīja uz sen gaidītu zīmi, kur visiem jāgriežas no krasta uz bākas pusi, īgnums un fiziskais diskomforts pārvērtās destruktīvā spītīgumā - jāturpina iet.

Iztēlojos, kā saules sasārtušie pleci un rokas tiek patīkami nakts vēsuma apņemti, tad drēbes piesūcas smaga mitruma, krasta līniju knapi redz, bet pirmsjāņu nakts ir gana gaiša, lai nenovirzītos no ceļa. Tad nogurums ir beidzot uzvarējis domas, galvā patīkams tukšums, sākt nākt miegs un smagums velk pie zemes, kustības paliek neapzināties, soļi grīļojas. Tikai mazs sprīdis un gaisma vēl līdz galam neizplēnējusi atkal sāk piepildīt telpu, tikai tagad apkārt vairs nekā neredz - viss baltā miglā. Paliek auksti un vēl nekomfortablāk. Pamostas dusmas uz sevi - vajadzēja tomēr palikt nometnē, kur tagad saldā miegā dus pārējie. Saule pamazām sāk kliedēt miglu, katrs zāles stiebrs, katrs smilšu grauds, katrs priežu zars pārklāts ar rasu. Siltums pamazām atgriežas. Jūra mierīga. Vēja nav. Būs sutīga diena.

Īstenībā viss bija pavisam citādi. Noguruši un laimīgi, ka esam sasnieguši pirmās dienas gala mērķi, pa priežu meža taku devāmies Ovīšu bākas virzienā. Naktsmājas bija vecajā šaursliežu dzelzceļa stacijas mājā, kas atrodas netālu no bākas. Pašas sliedes gan vairs nemanās, vai nu noņemtas, vai arī dziļi ieaugušas zālē. Mājā pie sienas vecas pirmā Latvijas brīvvalsts laika fotogrāfijas un dažas izdrukas ar Kurzemes šaursliežu dzelzceļa karti - Stendes-Ventspils dzelzceļu tīkla shēma (1935) un vēstures apraksts.

Aukstajā āra krāna ūdenī noskalojām pirmo nogurumu. Tika ierīkota ugunskura vieta un sekoja bākas uzraudzes ekskursija nelielajā muzejā un pašā bākā. Uzzinājām, ka bākuguni nodrošina maza spuldzīte un izliektie spoguļi, kas Ovīšu bākas gadījumā nodrošina gaismas redzamību 15 jūras jūdžu tālumā. Katrai bākai ir unikāls ārējais veidols, kā arī pastāv starptautisks žurnāls, kurā fiksētas visas pasaules jūras bākas. Ovīšu bāka (1844) ir 37m augsta un unikāla ar savu konstrukciju - tornis tornī. Ārējais torņa diametrs 11,5 m un iekšējais - 3,5 m. Pa iekšējā torņa sīkajiem pakāpieniem un gana šauro uz augšu vijušos eju tad arī nokļuvām bākas augšējā atvērtajā skatu laukumā, kura pavērās fantastisks skats pāri nolīdzinātajām priežu galotnēm uz jūru. Ekskursijas maksa vienam cilvēkam - 0.70 EUR

Otras dienas rīts bija saules pieliets. Bākas baltais stāvs likās atstaroja gaismu uz visām pusēm. Stacijas koka ēka ieguva patīkami zaļo nokrāsu. Koka grīdas dēļi vairs tik traki nečīkstēja, bet pazemīgi izturēja mūsu pēdu dipoņu. Ceļinieki kravāja mantas un posās ceļā.  Otrs ceļa posms no Ovīšiem līdz Ventspilij bija 22 km garš. Šoreiz gan no šī izaicinājuma atturējāmies un devāmies ar automašīnu pa tiešo uz Ventspili, lai pārējos sagaidītu jaukā viesu namā "Marbella" (Karlīnes iela 28, Ventspils). Pa ceļam piestājām un izpeldējāmies gana seklajā Būšnieku ezerā, pie kura iekārtota atpūtas vieta ar laipām un pārģērbšanās būdiņām. 

Mazliet atpūtušies, nu jau ērtā divguļamā viesu nama gultā un izbaudīdami tīro palagu un spilvendrānu patīkamo čaukstoņu ar veļas mīkstinātāja aromātu, devāmies rimtā un nesteidzīgā pastaigā pa Ventspils promenādi. Pēkšņi atskārtām, ka tā ikdienā ir parasta iela, pa kuru braukā automašīnas. Līdz šim Ventspili bijām apciemojuši tikai svētkos.

Promenādē uzgājām arī jauku vietu vēderpriekiem - kafejnīcu-restorānu "Ostas 23" (Ostas iela 23, Ventspils), kur uzkavējāmies kādu stundiņu, lai nobaudītu gaumīgi pasniegtos zivju ēdienus un panašķotos ar desertu. Gan iepriekš minēto viesu namu, gan šo kafejnīcu tiešām iesakām Ventspils viesiem - laipna uzņemšana, profesionāla apkalpošana un garšīgs ēdiens.

Kad garā ceļa gājēji bija klāt un mazliet atpūtušies, nakts aizsegā realizējām arī mazu pastaigu uz Ventspils molu, kas šobrīd piedzīvo gana lielus rekonstrukcijas un nostiprināšanas darbus. Vasarīgās nakts pamale virs jūras ar ostas uguņiem un pieaugošā mēness sirpi izskatījās ļoti gleznaina.

Šo dižpastaigu pavadīja lieliska oganizācija un jauka pozitīvu un atvērtu cilvēku kompānija. Neskatoties uz fizisku nogurumu, izbaudījām katru mirkli, kas ļāva atslēgties no ikdienas kņadas un darāmo darbu skrējiena. Ik pa laikam šāda sevis sapurināšana tiešām ir nepieciešama. Paldies liels Aigai, Jānim un visai kompānijai!

Dalies:
Novērtē: 5 (2)

komentāri



Ko lasa citi?