Čaka skartie

Uzrakstīt par Čaka „Mūžības skartajiem” pamudināja ekspozīcija Rīgas Mākslas telpā, kur šai tēmai diemžēl atvēlēta tikai viena maza istaba. Kaut par Čaka daiļradi, manuprāt, var pierunāt pilnu visu izstāžu zāli – par Rīgas ielām, ormaņiem, umurkumuriem, laternām, veikalu izkārtnēm, krodziņiem, apkaimēm, tramvajiem, par strēlniekiem. Latvijas 97.dzimšanas diena un samērā nesen aizvadītā 114. Čaka dzimšanas diena ir piemērots laiks runāt par Čaka skartajiem.

Minētajā ekspozīcijā iepazinos ar dažiem interesantiem faktiem par poēmas „Mūžības skartie” tapšanu. Pirmo reizi strēlniekus Aleksandrs Čaks satika Pilsoņu kara laikā Krievijā (1918-1922). Vēlāk, 30.gados, strādājot izdevuma „Latviešu strēlnieki” redakcijā, Čaks iepazīstas ar vairākiem strēlnieku likteņstāstiem. Tad arī rodas doma par latviešu strēlniekiem veltītās poēmas sarakstīšanu.

Tikai retais zināja, ka Čaks speciāli noīrēja istabiņu namā Marijas ielā 51, lai netraucēti varētu strādāt pie poēmas. Tā tapa 22 dzejojumi, no kuriem tikai 1937.gada pirmajā izdevumā iekļauti tikai 8, bet divus gadus vēlāk, 1939.gadā, iznāk poēmas 2.daļa ar 14 dzejojumiem.  

1940.gada 10.janvārī Latviešu biedrības namā Aleksandram Čakam par poēmu „Mūžības skartie” tiek pasniegta Annas Brigaderes prēmija. Taču jau 1945.gadā poēma tiek iekļauta aizliegtās literatūras sarakstā.

Atmodas laikā notiek poēmas atdzimšana. 1988.gadā izdevniecība „Liesma” izdod „Mūžības skartos” pilnā apjomā 50 000 eksemplāru lielā tirāžā. 2010.gadā poēmu uz gruzīnu valodu atdzejo Ēriks Grigolija.

No skolas laikiem (esmu atmodas bērns) visspilgtāk prātā stāv tieši Čaka uzrakstītais dzejojums – Sprediķis Piņķu baznīcā, kur pulkvedis Jukums Vācietis teic savu iedvesmojošo  uzrunu strēlnieku pulkam. Mēģināšu atcerēties un nocitēt fragmentus:

Zemgalieši, lūkojiet šo gleznu,
Svēto gleznu velvju iedobumā.

Rāda viņš ar savu strupo pirkstu.
Balss kā bazūne skan biezos mūros.

Kristus tur virs ūdeņiem kā smiltīm
Iet un negrimst, tāpēc ka viņš tic sev,
Savam garam, darbam, ko viņš dara.

Ticiet jūs un arī nenogrimsiet,
Neatslīksiet nebūtībā otrreiz,
Kur jau bijāt simtiem, simtiem gadu.

Savam spēkam, zemgalieši, ticiet,
Savam naidam, savai izturībai,
Savām tiesībām un slēptai laimei.

Akmenis, uz kā jūs stāvat, − jūsu,
Katra puķe, ko jūs redzat, − jūsu,
Koki, zāle, visa zeme − jūsu,
Debess augšā, telpa apkārt − jūsu
Tā kā acis, plecs un cietā plauksta,
Sūrsme, ko jūs savās sirdīs jūtat.

[..]

Cīņā iet ir brīvu vīru daļa,
Cīņā mirt ir brīvu vīru daļa,
Lai pēc tam kā dzīva, liela elpa
Augšup celtu visu savu tautu.

Šis, šķiet, 90.-tajos bija pats populārākais dzejojuma fragments no „Mūžības skartajiem” un, manuprāt, paliek joprojām.

Ieskatam vēl dažas fotogrāfijas no ekspozīcijas.