Rudens dzejnieki – oktobris - Čaks

Oktobris, protams, ir Čaks. Līdz kaulam rīdzinieks, urbānists, notekcauruļu un ielasmeitu apdziedātājs, pašpuika, nesaprastais mīlnieks ar sirdi uz trotuāra. Pieķēru sevi pie domas, ka man patīk lasīt dzejnieku dzīves laikā nepublicētos dzejoļus. Varbūt tāpēc, ka tie ir vispatiesākie, visatkailinātākie, nepiegludinātie. Nav izgājuši paša autora vai izdevuma redaktora cenzūru.

Rudenī nez kāpēc vienmēr gribas lasīt un runāt par dzeju. Laikam visas norises dabā predisponē uz to. Krāsu bagātība pirms pelēcības, spozme pirms dzišana, dzīvošana ar pilnu krūti pirms aiziešana.

Šovakar neviļus ienāca prātā doma, ka paši lasītākie un studiju laikā apbrīnotākie bija tieši Latvijas rudens dzejnieki – Čaks, Vācietis, Ziemeļnieks. Nevis tie, kuri rakstīja par rudeni, bet kuri ir iznākuši no rudens ar tā krāsu bagātību un reizēm tik neizturamo smeldzi.

Oktobris, protams, ir Čaks jeb Aleksandrs Čadarainis. Līdz kaulam rīdzinieks, urbānists, notekcauruļu un ielasmeitu apdziedātājs, pašpuika, nesaprastais mīlnieks ar sirdi uz trotuāra. Vienmēr ieturēts, labi ģērbies – pelēkā klasiskā mētelī, platmalē (kā nekā drēbnieka dēls), galants.

Aleksandrs Čaks dzimis 1901. gada 27. oktobrī Krievijas impērijā Rīgā, miris 1950. gada 8. februārī Padomju Savienībā Rīgā.

    

Ik pa brīdim presē parādās raksti, kas apcer Čaka noslēgto dabu un Čaka sievietes. Kurai kurš dzejolis veltīts, un kura ir bijusi tā īstā vienīgā. Tā arī šogad žurnāla „Praktiskā Astroloģija” oktobra numurā par Čaka horoskopa zīmes – Skorpiona – ietekmi uz viņa daiļradi un attiecībām ar sievietēm. Piemēram, attiecības ar Anitu Bērziņu – Čaka vienīgo oficiālo sievu – te raksturotas kā temperamentu ziņā galīgi nesaderīgas – viņš uzvalkā, viņa peldkostīmā (komentārs pie foto no pastaigas pa pludmali). Tieši tā es arī viņu vienmēr iedomājos, gara un iztēles lidojumā brīvs, bet vienmēr smalka uzvalka iegrožots, bez vaļībām.

1923.gadā pie Čaka no kosmosa vai sazin ‘ no kurienes atnāk iedvesma, Dievišķā dzirksts, mainās viņa rokraksts, mainās dzejošanas stils, pār viņa galvu iedegas zaļās zvaigznes. Zaļā – kosmiskā krāsa. Šīs pārmaiņas bijušas liktenīgas (aprakstītas arī V.Rūmnieka un A.Miglas biogrāfiskajā romānā "Čaks" (2010)), jo no nepārliecinātā vai dzīves plūsmai līdzi peldošā cilvēka notiek transformācija par mērķtiecīgu dzejnieku ar savas misijas apziņu. Nu tur ir jābūt ticībai, lai pirmos dzejas krājumus atļautos izdot par savu naudu.

Nu, viņš kļūst mīlēts, apbrīnots, dievināts, bet vai tā patiesībā jūtas? Lai vai kā, 20.-30.gadu Čaka dzeja ir un palikts, ja ne ordeņotākā, tad lasītākā un pārlasītākā.

Pieķēru sevi pie domas, ka man patīk lasīt dzejnieku dzīves laikā nepublicētos dzejoļus. Varbūt tāpēc, ka tie ir vispatiesākie, visatkailinātākie, nepiegludinātie. Nav izgājuši paša autora vai izdevuma redaktora cenzūru. Turpmāk daži tādi dzejoļi palasīšanai tumšajos rudens vakaros.

***

BEZ DVĒSELES

 

Dienas kā vienmuļa smeldze

Prātus un dvēseli lok.

Nejust – nu vienīgā veldze,

Nedomāt – vienīgais prieks.

 

Teku no zara uz zaru,

Veļas kā bumbiņas darbs.

Tik, ko es ņemu un daru,

Viss kā ar varu,

Viss kā bez dvēseles rit …

***

MĪLA

 

Nu vai nav brīnums – mēs,

kas bijām divi, tagad tikai viens,

viens vienīgs viens,-

it kā mūs’ miesas vaļā būtu vērušās

un viena otru pieņemtu zem sevis.

Līdz šim es domāju, tik divu trauku saturs

var kopā salieties un kļūt kā viens,

nu zinu: divas būtnes ar tā var

kā dzīvsudrabs, kā ūdens kopā saplūst.

Un nav uz pasaules nevienas varas tad,

kas varētu vai atšķelt tos, vai atlauzt

kā skaidu aizcirstu no stumbra

vai ielu nosaukuma izkārti no sētas.

Tie mūžam kopā būs, tos nešķirt –

kā mēnesi no zemes.

 

Tie mūžam kopā būs, tos neatšķirs

pat tik daudz gadu, cik sauļu pasaulē,

cik ļaužu zemes virsū,

ne naids,

ne atstatums tik liels un smags kā okeāns, kā ēra

var tiem ko darīt.

***

CILVĒKA VĀRDS

 

Uzliekat roku uz auto, uz auto, kad palaists motors.

Uzliekat roku.

Vai jūtat, kā dreb viņš un elso kā vīrietis, sagrābts no kaisles.

Tā drebu es, drebu viss, meklējot vārdu.

Vārds man kā katlam tvaiks, kas pa vākapakšu izrāvies laukā.

Vārds man – ai, niecīgais, maziņais cilvēka vārds. Es viņu mīlu un nīstu.

Bifeļa rēcienu dodiet man, hiēnas kaucienu!

Cilvēka vārds tikai bezspēcīgs vecis man – jaunai, kaislīgai meitai.

Tikai vienu vienīgo reizi es izteikt spēšu, ko jūtu –

kliedzienā pēdējā pirms nāves ar nazi mugurā pavārtē tumšā un drēgnā.

***

PIEĶERŠANĀS LIETĀM

 

Pār visiem cilvēkiem es sāku mīlēt lietas,

Varbūt es varēšu ar viņām laimīgs kļūt.

Nav viņām dvēseles kā cilvēkiem tik cietas,

Līdz pašai nāvei prot tās uzticīgas būt.

 

Un visas ciešanas un laimē gūtās mokas

Daudz labāk izstāstīt prot viņām mana sirds.

Kad zvaigznes drebošās no neredzamas rokas

Pie tālām debesīm sāk iedegties un mirdz.

 

No dziļas mūžības daudz vairāk viņām iekšā

Kā lielam cilvēkam, kas sevi lielīt prot,

Kad, mēmi raugoties, guļ viņas manā priekšā,

Prāts viņās atpūtu un reizē spēku rod.

 

Tas miers, kas viņām tik kā ūdens pāri klājas,

No pašas dzīvības līdz pašai nāvei klāts,

Ir manai dvēselei kā brīnišķīgas mājas,

Kur dziļāks kļūst mans prieks un norimst katra vāts.

***

CINIĶA DZIESMA

 

Bij melna, tumša nakts, daudz tumšāka par tieksmi,

Kas mani ārdīja kā stienis vāju mūri,

Kad viņu satiku un aizvedu gar stūri,

Jūs’ dogmas pārkāpjot kā santīmu un slieksni.

 

Es biju lielisks vīrs tai tumšā naktī viņai

Ar lūpām izmītām un nokrāsotiem matiem,

Ko biju nopircis par diviem jauniem latiem

Pēc visiem likumiem līdz rītam savai dziņai.

 

Tad kails es metos kā mēness skaidrā naktī,

Un, kļuvis mežonīgs kā apvērsums vai mēris,

Es klaji ālējos, kā etiķskābi dzēris,

Ar vājprātīgiem Strenčos vienā taktī.

 

Izmantoti dzejoļi no krājuma A.Čaks Kopoti raksti 1.sējums – Rīga: Zinātne, 1991

Foto: no Aleksandra Čaka muzeja fondiem

Dalies:
Novērtē: 4 (6)

komentāri



Ko lasa citi?