Pārgājiens 5500 km garumā jeb katram savs Santjago ceļš

Šoreiz stāsts nebūs par ceļojumu, bet gan stāsts par stāstu par ceļojumu. Pagājušās ceturtdienas vakarā pabijām restorānā Annas Dārzs uz tikšanos ar diviem jauniešiem - Zaigu Lazdiņu un Mārtiņu Kalnbērziņu, kuri 8 mēnešu laikā veica ap 5500 km garu pārgājienu no Polijas pilsētas Ustka līdz Portugāles Lisabonai.

Tikšanās bija gana labi apmeklēta. Ierodoties pusstundu ātrāk, atradām jau visas sēdvietas restorānā aizņemtas. Restorāna darbinieks ienesa dažus krēslus no terases, lai varētu apmesties, bet tik un tā bariņš interesentu palika kājās stāvot un drūzmējoties pie ārdurvīm. Nezinu, vai bija informācija vēl kaut kur, taču, ja visi nākuši pēc informācijas FacebookEvent, tad sociālajos tīklos ir spēks!

Garā ceļa gājēji demonstrēja video un fotogrāfijas, kas bija tapušas gan Polijā, gan Vācijā un pēc tam Nīderlandē, Francijā, Spānijā un arī Portugālē (apskatāmas arī viņu blogā hikinginlatvia.mozello.lv). Stāstījums galvenokārt sastāvēja no atbildēm uz klātesošo jautājumiem, kas vairāk bija praktiski - par laiku, naudu, attālumiem, profesijām, motivāciju, taču paši prezentētāji, šķiet, vairāk balstījās uz sajūtām un tīri garīgo ieguvumu. Mārtiņš apgalvoja, ka pēc šī ceļojuma vienkārši  kļuvis labāks (lai arī ko tas nozīmētu), bet Zaiga - stiprāka, ar lielāku spēju pastāvēt par savu.

Par Santjago ceļu pirmo reizi ieinteresējos pirms četriem gadiem pēc  filmas "Ceļš" (2010) noskatīšanās. Un joprojām neatstāj sajūta (arī pēc tā vakara tikšanās ar latviešu ceļotājiem), ka Santjago ceļu vai jebkuru garu ceļu, kas prasa gan lielu fizisku, gan psiholoģisku piepūli, cilvēks izvēlas iet, kad saskaras ar iekšēju neatrisinātu problēmu. Visbiežāk tas ir nemiers ar sevi, nespēšana sev piedot vai sadzīvot ar realitāti, ko piedāvā dzīve.

Noteikti, ja ir runa par šādu pārgājienu, nakšņošanu teltīs, noberztām kājām, dzeramā ūdens pastāvīgu nepieejamību u.tml. neērtībām, tad runa ir arī par katra cilvēka komforta latiņu, kuru gatavs vai nav gatavs nolaist pietiekami zemu. Iespējams šāds stāstījuma vakars vienam nostiprina pārliecību, ka tas noteikti nav priekš viņa, bet otram iedegas acis un viņš meklē iespējas kaut ko tādu realizēt.

Jebkurā gadījumā, šāds formāts - reālās pieredzes stāstījums - ļoti patīk un priecājos, ka arvien vairāk mēs dalāmies ar kaut ko īstu, "komerciāli neiesaiņotu" informāciju.