Kaut gan pasākums notika pagājušā gada nogalē, nolēmu uzrakstīt par šo jauko Madeiras vīnu degustācijas vakaru, jo labā pēcgarša saglabājusies līdz pat šodienai. Sanāks tāds kā dzirdētā un redzētā atreferējums, jo diemžēl to burvīgo madeiras aromātu un garšu nav iespējams nodot, to vienkārši pašam jāizbauda. Bet nu, īsumā par madeiras gatavošanas tehniku, vīnogu un vīna veidiem, atklājumiems degustācijas laikā.
Tā droši var teikt par sievieti, kas tērpusies dizaineres Mari Cruz kleitā no jaunās 2009. – 2010.gada kolekcijas. Mani fascinēja drošie un košie krāsu salikumi, kas gan izaicina, gan harmonizē viens ar otru, gan nepārprotami uzrunā un pievērš uzmanību. Turklāt tērpi pasniegti noskaņu papildinošā vidē – dabīga tumškoka interjers, senatnīga glezna apzeltītā rāmī, baznīcas priekštelpa ar svecītēm, arābiskas raibas flīzes uz sienas, kas Spānijā un Portugālē nav retums, skats uz Seviljas vecpilsētu u.tml.
Ne katrs pilsētiņas apmeklētājs gatavs apmeklēt šo SV. Franciska baznīcas pagrabu, jo tas būvēts no ... vairāku simtu mūku galvaskausiem un kauliem. Ko lai saka, "reti omulīga" vietiņa. Uzraksts pie durvīm arī tāds skarbajā dzīves realitātē atgriezošs – We bones that are here, we are waiting for your’s.
Savdabīgi skaistais arābu rajons jeb Alfama kvartāls ar paplukušiem senatnīgiem namiem, uz augšu kāpjošām mazām bruģa ieliņām, miniatūrām kafejnīcām, krodziņiem, veikaliņiem.
Ar to apliecinu, ka jūs esat bijuši, uz Roka raga Sintras apgabalā, Portugālē, pašā Eiropas kontinenta rietumu punktā, pašā pasaules malā, „kur beidzas zeme un sākas okeāns”, kur ticības, mīlestības un piedzīvojumu gars pamudināja portugāļu karavellas doties ceļā, lai meklētu jauno pasauli."
Nazarē pamanījām arī arēnu un biļešu kases vēršu cīņām. Portugālē korida nav tik asiņaina kā Spānijā, jo vērsi nenogalina, bet ar krāsainiem skaustā sadurtiem šķēpiem apdullina un matadors to noliec uz ceļiem. Cīņām vērši tiek speciāli audzēti, lai tie sasniegtu 300kg. Oriģinālo koridu iespējams redzēt tikai Spānijas Andalūzijas reģionā. Tur vērsi nokausē un nogalina iedurot zobenu. Skatītāju pūlis kliedz – Veronika! – pieprasot dzīvnieka nāvi.
Izrādās portvīns radies tikai pirms 300 gadiem, kādam angļu tirgonim, pārvadājot sarkanvīnu no Portugāles un Angliju, radās doma piešaut klāt spirtu. Angļiem tā iepaticies portvīns, ka Porto kļuvusi par galveno ostas pilsētu, no kurienes saražoto transportējuši uz Grossbritāniju.
Paulu Koelju uzrakstītais liek kaut vai uz mirkli pabūt ārpus ikdienas steigas, rutīnas, reālās dzīves uzstieptā pragmatisma. Mudina paskatīties uz vērtībām, kas stāv ārpus karjeras, mantiskās labklājības, sabiedriskās atzīšanas. Tas ir vērtīgi, lai nezaudētu prasmi ikdienā priecāties par darbu ko tu dari, par pienākumiem, kas tev jāveic, par cilvēkiem, kurus sastopi, par grūtībām, kuras pārvari.
Tulkojumā no kataloņu valodas Montserrat nozīmē robotais, sazāģētais kalns. Skats tiešām grandiozs. Kalnu virsotnes izskatās kā ūdens nopulētas un vēju nogludinātas. Klosteris, kas atrodas apmēram 50 km no Katalonijas galvaspilsētas Barselonas, patiesi ir robainu kalnu ieskāvumā.
Tas ir emocionāls mūzikas stils, pilns kaislību, sāpju, skumju, greizsirdības, bet tai pašā laikā fado atšķiras ar to, ka spēj savienot neciešamas sāpes ar dzirkstošu dzīvesprieku, dzīves nežēlību ar mīlestības spēku.
