Ceļojuma dienasgrāmata. 12.diena. Evora - atkal satikšanās.
Pēdējā ceļojuma diena, kad no Spānijas atkal atgriezāmies rimtajā Portugālē. Tik tiešām jāsāk domāt, ka okeāna tuvums atdzesē uzkarsušos prātus un zemes mentalitāte ir daudz samtaināka. Braucām pa diezgan paugurainu un mazapdzīvotu apvidu, pa kuru ceļš vijās līdzīgi laiskai čūskai. Ik pa brīdim skatam pavērās ielejas ar upītēm, te atkal nez no kurienes pastāvā kalnā izauga baltu mūru pilsēta.
Neskatoties uz to, ka tā bija gana silta maija diena, Evora mūs sagaidīja ar apmākušamies padebešiem un sīku, tikko manāmu, bet nepārtraukti sijājošu lietutiņu. Viesu nama Peacock House (R. Romão Ramalho 37, 7000-669 Évora) smaidīgā un laipnā saimniece mūs sagaidīja, izrādīja istabiņu, terases, virtuvīti un atvainojās par laikapstākļiem, kas neesot tipiski. Šo vietiņu noteikti varu ieteikt, gan pozitīvās un runātīgās saimnieces dēļ, gan lieliskās lokācijas dēļ - pašā vecpilsētas sirdī ar skatu no terases uz seno baznīcas laukumu un pārējo pilsētu, gan ļoti pieņemamo izmaksu dēļ. Auto gan nedrīkst novietot blakus namam, bet pavisam netālu aiz vecpilsētas apļa ir paliela bezmaksas auto stāvvieta, kur vietas pārpārēm.
Neskatoties uz dienas pelēcību, Evora mums atvērās krāsu, garšu, smaržu un mūzikas skaņu piepildīta. Sena un ar bagātīgu buķeti kā labi izturēts sarkanvīns. Tā bija pavisam cita pilsēta nekā mēs to iepazinām 2008.gadā, kad vienīgā asociācija ar Evoru bija kaulu un galvaskausu pilnie baznīcu pagrabi. Tad spīdēja saule, bet noskaņojums, ziniet, tāds dīvains sametās. Šoreiz pavisam otrādi - rimta dzīves svinēšana. Lūk, atšķirība, kad tu ceļo ar ekskursiju busiņu, kur tev izrāda, degunā iebaksta konkrētus apskates objektus, no tā, kad ceļo uz savu roku, tev ir laiks paklīst pa šaurajām vecpilsētas ieliņām un izbaudīt to bohēmisko noskaņu.Te gandrīz katrs ielas stūris prasījās pēc iemūžināšanas fotoattēlā (galerijā ievērtējiet paši).
Te smaržoja pēc korķa, pagatavotiem jūras produktiem, apelsīniem, vīna, arī pēc iepazītā vietējā zīmola CLONE by Ana smaržu veikala. Pilsēta skanēja pēc ģitāras mūzikas, kas plaši atbalsojās pret baznīcas mūriem. Netīšām saspiestas plastmasas cūciņas amizantā rukšējiena skaņas pie suvenīru veikaliņa. Te baltā un dzeltenā ēku mūru krāsa saskaņojās ar oranžajiem keramikas dakstiņu jumtiem. Zem kājām bruģis, kas likās paliek ar katru mirkli slīdenāks no sīkajām lietus lāsēm. Iegādājāmies lietussargu, bet praktiski to neatvērām, it kā gribētos ar ādu uzsūkt pilsētas noskaņu un paturēt vēl ilgi atmiņā.
Man patīk tās šaurās ieliņas! Uzreiz piešķir īpašu šarmu
Gaidu nākamo rakstu!