Aizbraucām iesālīties jeb Veličkas sāls raktuvju apmeklējums

Velička ir samērā maza pilsētiņa pavisam netālu no Krakovas, bet uz to plūst tūristu pūļi dēļ iespējas nolaisties 130 m zem zemes un ieelpot sāļo gaisu vai piešaut mēles galu pie kādas sāls sienas. Protams, daudzus vilina iespēja apmeklēt sālī izcirstu kapellu pazemē.

Jāsaka, rindas uz kasēm sāls raktuvēs pamatīgas. Un galvenais ir apstāties īstajā, jo tās dalās divās daļās - viena rinda poļiem un poliski saprotošajiem apmeklētājiem, otra rinda - cittautiešiem. Prieks bija neviltots, kad mūs pārorientēja uz otru rindu un tā izrādījās par trešdaļu īsāka nekā pirmā.

Ieejas biļete vienam apmeklētājam - 94 PLN (citzemietim, jo polim - 64 PLN) plus maksa par video un fotografēšanu - 10 PLN. Pēdējo neviens pēc būtības nekontrolē, bet, ja ir rokās profesionālā kamera, tad uzlīmītei pie krūts arī jābūt. Pēc biļešu iegādēm notiek vēl sīkāks sadalījums pa rindām un pa valodām - angļu, vācu, franču, itāļu, krievu un spāņu. Respektīvi ir septiņās valodās runājoši gidi, kuru pavadībā notiek ieiešana alās un ekskursija pa raktuvju ejām un alu kambariem. Katram tiek izsniegts austiņaparāts, kur noregulēta vajadzīgā frenvence ar vajadzīgo valodu, un ekskursija var sākties.

Sākumā iespaidīgs kāpiens pa šahtas gana ērtām koka kāpnēm vairāk nekā 30 stāvus uz leju. Noguruma nebija, taču neticiet brīdinājumiem, ka alās ir ļoti vēss un jāsaģērbjas pamatīgi (kas latvietim +14-15 C - Latvijas vasara parastā, nu labi, šogad bija izņēmums). Nonākot lejā sapratām, ka liekās jakas vienkārši bija jāģērbj nost un jānes rokās, jo bija sutīgi. Tiesa caurvējš bija jūtams. Sajūta pazemē subjektīvi atgādināja Maskavas metro stacijas.

Izstaigājām un izkāpelējām alu kambarus, klausoties gides stāstījumu par alu atklāšanu, sāls ieguvi, karalieni Kingu, kurai gredzena vietā tika uzdāvināts sāls gabals no Veličkas raktuvēm, tas toreiz bija ļoti trendīgi. Tad nonācām izslavētajā kapellā, kur pāvesta un svēto skulptūras bija no sāls. Svētā vakarēdiena freska izgrebta tieši sienā un viss altāris no tumša sālsakmens. Zāli izgaismoja lielas greznas lustas. Gaismas fotografēšanai traģiska, foto sanāca nekāds. Tur var tikai ar statīvu nākt, ja kādam ir vēlme ko sakarīgu iemūžināt. 

Taču iespaidīgāka pa šo kapellu bija zāle, kas sekoja tūristu maršruta ceļā tālāk, ar ļoti augstiem griestiem un kāpnēm no baltiem koka baļķiem, izgaismota ar smagnējām lustrām (skat. raksta titulbildi). Gide pieminēja, ka šo vietu daudzi izvēlas dažādām svinībām, arī kāzām. Koku alu sienu stiprināšanai izmantoja un izmanto tāpēc, ka metālu sāls saēd, bet koku tieši otrādi - iekonservē. Baltā krāsa savukārt vislabāk atstaro arī samērā vājo apgaismojumu.

Tūristu maršruta (ir dažādi maršruti, uz kuriem pieteikties) galamērķis bija daudzās suvenīru bodes un restorāniņš. Te gide mūs atstāja, piemetinot, ka alās var uzturēties līdz vakara septiņiem. Izrādās, ka tā vieta nebūt nebija nekāda izeja no alām, bet gandrīz vidusposms, tālāk vajadzēja saprast pašiem, kur un ar ko iet ārā. Pievienojāmies kādai poļu grupai. 

Iznākot virszemē atklājām, ka atrodamies Veličkā vairāku kvartālu attālumā no tās vietas, kur bija ieeja un tūristu pūļi. Nācās meklēt Google kartē atpakaļ ceļu līdz stāvvietai, kur novietots auto.

Par suvenīriem - tos var iegādāties pašā sākumā pie ieejas alā brendotas ar "Wieliczka Kopalnia Soli" un ar vismaz 50% uzcenojumu (pazemē vēl dārgāk). Vai arī aiziet aiz nožogojuma turpat uz blakus ielas bodēs nopirkt to pašu, bet bez brenda norādes. Te var iepirkt pārtikas sāli, vannu sāli un ķermeņa skrubjus ar sāli, ziepes no sāls, sāls lampas, svečturus u.tml.

Tā, nu esam iesālījušies ne pa jokam, neviena kaite vairs neņems. Kopiespaids - vienreiz dzīvē, protams, vērts redzēt un izbaudīt.

Dalies:
Novērtē: 0 (0)

komentāri



Ko lasa citi?