Horvātija-1

Izkāpām kādas mazas saliņas krastā. Tur senatnīga klostera ēka, ar baznīcu, klosterdārzu, mūku kapiem. Joprojām darbojas, kaut gan izskatījās ļoti orientēta uz tūristiem. Klostera muzejā apskatījām dažādus daiļamatniecības darinājumus: māla krūkas, apgleznotus šķīvjus, arī seno rakstu paraugus utt. Salu no viena gala līdz otram apjoza akmens krāvums. Klostera dārzā viduslaiku senatnīguma elpa, palmas, akmens izliktas ejas.

Atgriežoties ar kuģīti pilsētā, skatam pavērās skats uz KRK pilsētas mūriem, kas tiek jūras ūdens apskaloti un nemitīgi deldēti. Pelēcīgais akmens labi saskaņojās ar spilgti oranžajiem dakstiņu jumtiem, kas rīdzinieka acij tik ierasti.
Un tad atkal ceļā. Šoreiz uzmanīgi sekoju, cik veikli autobraucēji tiek galā ar straujajiem kalnu ceļiem. Visu laiku tas vijās gar stāvu kalnu grēdu, otrā pusē atstājot līča ūdeņus. Latvietim neierasts plašums un kalnu varenums.

Vietām ceļam pazuda pamats un mēs jau bijām kaut kur virs stāvās kraujas, virs gludā Adrijas jūras spoguļa.

Bet tur apakšā noritēja rimta piejūras pilsētiņas dzīve.

OPATIJAS - pilsēta, kur mēs apmetāmies viesnīcā uz naktsmājām, nemaz tik klusa un mierīga nebija, pateicoties lielam daudzumam tūristu. Būtībā šīs pilsēta pamatā sastāvēja no daudzajām viesnīcām, restorāniem, kafejnīcām, suvenīru veikaliem. Pārsteidza tas, ka daudz picēriju un fast food ēstuvju. Bijām cerējuši uz zivju vai jūras velšu restorāniņiem.

Krāšņu šo pilsētu darīja palmu puduri, iekoptie puķu labirinti, mazi parciņi, ar dažādiem neredzētiem kokiem un lauru lapu kokiem, kas kalpoja kā dzīvžogs.

Neskatoties uz to, ka pludmale nebija smilšaina, ne pat akmeņaina, bet nobetonēta, atpūtnieki devās vakara peldē.