Horvātija-1

Ceļojuma dienasgrāmata, 1.diena - BAŠKA, KRK, OPATIJA

Ceļojuma dienasgrāmata, 1.diena

Pamodos autobusā, kad tas sāka aizdomīgi līkumot un veikt straujus pagriezienus te uz labo, te kreiso pusi. Aiz loga vēl mijkrēslī knapi varēja saskatīt pelēkās kalnu grēdas. Šī gada 7.augusta rītā ap pulkstens 6:00 spērām pirmo soli uz Horvātijas zemes. Tādi mazliet stīvi, īsti neizgulējušies, bet ar interesi apkārt lūkojoties. Izrādās bijām nokļuvuši KRK salas tālākajā dienvidu punktā - BAŠKA. Sākot ar pašu pilsētiņas nosaukumu, beidzot ar jocīgajām šaurajām ieliņām, kur gar malām novietotas tik pat mazas automašīnas, radās tā vienreizējā sajūta par kaut ko tik svešo, bet tai pašā laikā daudzreiz fantazēto pat tēmu „kas dzīvo tajā pusē”.

 

 

Daži sekoja grupas vadītāja aicinājumam doties rīta peldē, citi pastigai un rīta kafijai. Tā kā rīts bija samērā drēgns mēs izšķirāmies par otro variantu, bet ziņkārības dzīti devāmies uz tālumā redzamo ūdeņu pusi. Un tad mēs to ieraudzījām – Adrijas jūru ar neticami kristāldzidro ūdeni. Tā sāļums izrādās divreiz pārsniedz Melnās jūras ūdens sāļumu.

 

 

Kas vēl var būt jaukāks par skatu uz jūru, kalniem un rīta kafija?! Tā nu mēs kādu stundu, skatienus nenovēršot no marīnas, baudījām rīta svaigo gaisu un protams kava mleko.
Tālāk mūsu ceļš veda uz pašu KRK pilsētu. Un še tev – saulainā Horvātija – sāka smidzināt auksts un apnicīgs lietus. Pelēkie kalni ietinās vēl pelēkākā dūmakā. Plānus nācās mainīt, tomēr izrādās ar pirātu kuģīti aizraujoši doties jūrā arī lietus laikā. Kapteinis gan tradicionālā ruma vietā uzsauca šļivovicu.

 


Izkāpām kādas mazas saliņas krastā. Tur senatnīga klostera ēka, ar baznīcu, klosterdārzu, mūku kapiem. Joprojām darbojas, kaut gan izskatījās ļoti orientēta uz tūristiem. Klostera muzejā apskatījām dažādus daiļamatniecības darinājumus: māla krūkas, apgleznotus šķīvjus, arī seno rakstu paraugus utt. Salu no viena gala līdz otram apjoza akmens krāvums. Klostera dārzā viduslaiku senatnīguma elpa, palmas, akmens izliktas ejas.


Atgriežoties ar kuģīti pilsētā, skatam pavērās skats uz KRK pilsētas mūriem, kas tiek jūras ūdens apskaloti un nemitīgi deldēti. Pelēcīgais akmens labi saskaņojās ar spilgti oranžajiem dakstiņu jumtiem, kas rīdzinieka acij tik ierasti.
Un tad atkal ceļā. Šoreiz uzmanīgi sekoju, cik veikli autobraucēji tiek galā ar straujajiem kalnu ceļiem. Visu laiku tas vijās gar stāvu kalnu grēdu, otrā pusē atstājot līča ūdeņus. Latvietim neierasts plašums un kalnu varenums.


Vietām ceļam pazuda pamats un mēs jau bijām kaut kur virs stāvās kraujas, virs gludā Adrijas jūras spoguļa.


Bet tur apakšā noritēja rimta piejūras pilsētiņas dzīve.



OPATIJAS - pilsēta, kur mēs apmetāmies viesnīcā uz naktsmājām, nemaz tik klusa un mierīga nebija, pateicoties lielam daudzumam tūristu. Būtībā šīs pilsēta pamatā sastāvēja no daudzajām viesnīcām, restorāniem, kafejnīcām, suvenīru veikaliem. Pārsteidza tas, ka daudz picēriju un fast food ēstuvju. Bijām cerējuši uz zivju vai jūras velšu restorāniņiem.


Krāšņu šo pilsētu darīja palmu puduri, iekoptie puķu labirinti, mazi parciņi, ar dažādiem neredzētiem kokiem un lauru lapu kokiem, kas kalpoja kā dzīvžogs.



Neskatoties uz to, ka pludmale nebija smilšaina, ne pat akmeņaina, bet nobetonēta, atpūtnieki devās vakara peldē.

Dalies:
Novērtē: 4 (6)
Skatīts: 2410

komentāri



Ko lasa citi?