Noskaņas kolāža – antracīts

Turpinot mood board jeb noskaņas kolāžas tēmu, radās doma, iedvesma paspēlēties un ietērpt vizuālos tēlos dienas, vietas un mirkļus, kas prasa pēc … patiesuma. Antracīts izsaka cilvēka patiesumu, tur dziļi iekšienē, un reizēm, tieši acīs – ārā. „Es mīlu tevi tumsas antracītā / Un laimes lietus noraudātos logos, / Un tagad – ne ar pirmo mīlestību – /Ar pēdējo, aiz kuras nav nekā.”

Turpinot mood board jeb noskaņas kolāžas tēmu, radās doma, iedvesma paspēlēties un ietērpt vizuālos tēlos dienas, vietas un mirkļus, kas prasa pēc … patiesuma. Atzīstiet, ir dienas, kad esi nogurusi izlikties labāka, skaistāka, gudrāka, veiksmīgāka, laimīgāka, bet gribas vienkārši teikt, ko domā, un tērpties melnā vai tuvu tam – antracīta krāsā.

Uzreiz nāk prātā Ojāra Vācieša dzejoļu krājums ar tādu pašu nosaukumu. „Es mīlu tevi tumsas antracītā / Un laimes lietus noraudātos logos, / Un tagad – ne ar pirmo mīlestību – /Ar pēdējo, aiz kuras nav nekā.”

Antracīts, īstenībā, ir akmeņogles paveids. Dod sevišķi daudz siltuma, taču grūti uzliesmo. Veidojas līdz 6 km dziļumā. Tam ir dziļi tumši pelēka, gandrīz melna nokrāsa.

Manuprāt, antracīts izsaka cilvēka patiesumu, tur dziļi iekšienē, un reizēm, tieši acīs – ārā. Krūze smaržīgas rūgtas kafijas bez cukura uz pelēko, nebalināto linu galdauta, upenes tikko no krūma, vecmammas adīklis, vectēva zirgu stallis un tajā uzticamais melnis, galoda vai olis jūrmalā, kas to lai tagad atšķir, seni sudraba galda piederumi, mantoti vismaz ceturtajā paaudzē, grafīta zīmuļi, viņš, vecās drēbnieka šķēres, pirmais sniegs no ziemīgi tumši pelēkajām debesīm …

 

Dalies:
Novērtē: 5 (5)

komentāri



Ko lasa citi?