Pirms stāstu par citu zemju pazemi, domāju, ka jāuzraksta par pazemi tepat Vidzemē. Pieļauju, ka dažās no šīm smilšu alām jūs jau esat pabijuši, bet citas rakstā pieminētās vietas būs patīkams atklājums. Jebkurā gadījumā labprāt padalos ar iespaidiem no vienas dienas izbrauciena un nostaļģiju pēc jaunības vingruma, kad ikvienā zemes caurumā nebija grūti nedz ielīst, nedz izlīst, nedz apgriezties desmit reiz ar savu asi.
Nu jau veselu nedēļu nav radusies ne kripatiņas iedvesmas neko uzrakstīt blogam, tikai vajadzīgie teksti darbam. Šorīt pamodos ar zināmu īgnumu, - kur pazudusi iedvesma? Skatos pa logu - viss jau sazaļojis, bet debesis apmākušās, pēkšņi līdz ar lietus lāsēm no debesīm sāk krist lielām pārslām sniegs. Lielisks fons tam, lai ielīstu atpakaļ gultā, pārvilktu segu pār galvu un neko nepasāktu.
Kopumā pēc talkas palika gandarījuma sajūta, kad skatienu pārlaida padarītajam, kā arī papētīja nākotnes projektu plānus, kas paredz Sarkandaugavas attīstību un vides sakārtošanu, kurā rajona iedzīvotājs un viņa prasības pret tīru, fiziskai un garīgai veselībai labvēlīgu, modernu un reizē vēsturiskā mantojuma bagātu vidi ir prioritāte.
Pulcējamies uz Lielo Sarkandaugavas talku sestdien, 27. aprīlī plkst. 10:00, pretī Psihoneiroloģiskās slimnīcas ieejai ielas otrajā pusē, līdzi ņemot grābekļus un citus palīginstrumentus (knaibles, mazos rokas zāģus u.tml.)! Talcinieki tiks nodrošināti ar darba cimdiem.
Talka norisināsies pie Sarkandaugavas vecupes krastiem, sākot no Sarkandaugavas tilta gar Tvaika ielu. Šī ir skaista, bet īpaši piesārņota vieta apkaimē. Talkas laikā ir paredzēts sakopt teritoriju gar ūdeni, savākt tur esošos atkritumus, kā arī paretināt saaugušos krūmājus, kas aizsedz skatu uz ūdeni. Savukārt Tvaika ielā pie autobusa pieturas tiks izveidots eksperimentāls dārzs, kurā tiks iesēti viengadīgi un daudzgadīgi augi – kvieši, lupīnas un saulespuķes. Tiem piemīt unikālas īpašības attīrīt piesārņoto augsni.
National Geographic izskatās šogad makten sasparojies un uzrīkojis nu jau otru izstrādi ar latviešu fotogrāfu darbiem „Mana pārsteidzošā Latvija”. Kopumā no plašā jēdziena „daba” autori izvēlējās savās fotogrāfijās attēlot vien floru, ar retiem izņēmumiem, kuros sižeta dominējošais objekts bija vai nu cilvēks, vai dzīvnieks.
Sākumā krāšņa, krāsu un formu pārpilna, ar tuksnešu plašumiem un kalnu varenību elpu aizraujoša. Dzīvības un kustības pilna. Tīra un sakrāla. Tad pēkšņi skaudra, tieša, nāves seju, nabadzību un pagrimumu rādoša. Kā budistu mūku veidota grezna mandala un kā putekļi.
Koncerts sastāvēja no divām daļām, kur pirmajā skatītāji varēja vērot klasiskās indiešu dejas, bet otrajā baudīt jautros Bolivudas ritmus. Dejā tika atspoguļoti pamatelementi – zeme, uguns, ūdens, gaiss, kā arī sievišķās enerģijas spēks, kuru pārvalda dieviete Tara, kā arī mīlestība un šīs jūtas pavadošās emocijas - skumjas, prieks, ilgas.
Vasaras saulgriežu burvība, lai vai kā, bet saistās ar būšanu dabā, lauku vidē, tālu prom no pilsētas burzmas, trokšņa, steigas. Ejot pa grantētu baltu lauku ceļu, beidzot pacel acis zili baltajās debesīm, sadzirdi putnu treļļus, ievelc dziļi nāsīs pļavu puķu saldeno smaržu, un jūti, ka līdz ar ķermeni atpūšas arī dvēsele.
Šovakar Silvija mani atkal iepriecināja ar skaistajiem ziemeļnieciskajiem skatiem no sava Norvēģijas brauciena. Šeit atsūtītās bildes, lai varat pabaudīt skarbās Skandināvijas dabas skaistumu un, kas zin’, varbūt rast iedvesmu apceļot šo zemi un visu ieraudzīt klātienē. Manuprāt, īpaši superīgi kalnu skati, kad ielejās guļ migla.
Šogad ziema izdevusies uz goda. Kaut gan jāsaka, ziema nav mans mīļākais gadalaiks, aukstums neiedvesmo jebkādai aktīvai darbībai. Tomēr pastaiga saulainā ziemas dienā starp apsnigušiem kokiem ir īsts skaistums. Skat. foto galeriju, kas tapusi pāris tādās pastaigās tepat pa Rīgu ar Nikon D200 rokā.
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)