Ojāra Spārīša stāstījums par mākslas uztveri ar piecām plus vēl vienu maņu

Jāpiekrīt lektora atziņai, ja skaties uz gleznu minūti, tad vari pamanīt tikai jauku kompozīciju vai krāsas, ja skaties piecas minūtes, tad jau redzi sižetu, bet ja desmit minūtes – tad vari pamanīt konfliktu, kas attēlots  gleznā. 

Šovakar no LTRK pateicības pasākuma sadarbības partneriem pārnācu apgarota. Godīgi sakot, nebiju gaidījusi, ka stāstījums par tādām tēmām kā Karalis Rūdolfs II un Kurzemes skaistākais dievnams – Zlēkas, kā arī holandiešu 17. gs. klusās dabas, gleznu motīvi un to simboliskā  nozīme var būt tik aizraujošs.

Protams nespēšu atreferēt tos daudzos faktus un nodot to emocionālo aizrautību, ko LZA prezidents un mākslas zinātnieks O.Spārīša kungs savā stāstījumā bija ielicis, taču labprāt padalīšos ar saklausītajām atziņām un interesantiem atklājumiem priekš sevis.

Stāstītājs jau pašā sākumā norādīja, ka bizness un māksla nav savstarpēji atšķirami jēdzieni,  jo visos laikos bagāti un labi pelnoši cilvēki ir tie, kuri atbalstījuši mākslu un kultūru. Viņš arī norādīja uz faktu, ka renesanses laikmetā, 16.gs. un 17.gs. sākumā Latvija nebūt nebija Eiropas kultūras perifērija. Piemēram, sudraba darinājumu apjoms bija pat lielāks nekā valstīs, kur pašu sudrabu ieguva.

Stāstījums galvenokārt vijās ap Ulhrihu fon Bēru un Bēru dzimtu, kurai bija lieli zemju īpašumi Kurzemē un piederēja vairākas muižas, ieskaitot Ēdoles un Zlēku muižu. Pēdējā arī tika uzcelta baznīca, kura ievērojama ar krāšņiem kokgrebumiem. Viens pats bikts sols vesela atsevišķa stāsta vērts, kurā attēlotas pasaules radīšanas ainas, piecas cilvēka maņas, ar kurām šo Dieva radīto pasauli uztvert, trīs kardinālu tikumi, kurus simbolizē krustiņš, enkurs, sirds. Ir arī savāds gleznojums – sieviete nes baļķi. Te ir runa nevis par fizisku, bet garīgu spēku, ko rada ticība.

Ja vieniem (zemniekiem vai bauriem, kā viņus sauca) šādas ainiņas kalpoja par pamācību vai ilustrāciju mācītāja sprediķiem, tad otriem (izglītotiem muižniekiem) tā bija barība intelektuālām pārdomām.

Otra lekcijas daļa bija veltīta piecām cilvēka maņām – dzirdei, garšai, taustei, ožai, redzei plus vēl vienai maņai jeb percepcijai – mākslas uztverei. Te O.Spārītis rādīja dažādas renesanses laika gleznas un analizēja tajās attēlotos simbolus  - ābolu, pāršķelto citronu (kontrasts), ķiršus (kārdinājums), granātābols (augšāmcelšanās, cilvēku vairošanās), lilijas (jaunavas nevainība), īriss u.tml.

Ar šo iedziļināšanos gleznās, galvenokārt holandiešu klusajās dabās, nāca atziņas par cilvēka baudām, par kurām tik labprāt runāja renesanses mākslas darbi. Baudīšana plus brīdinājums par pārsātinātību, kas noved pie ieslīgšanas dīkdienībā un apātijā. Taču arī par cilvēku, kuram ir prāts novērtēt savu labklājību. Jo parasti, kad kaut kas sāk pietrūkt , tikai tad cilvēks spējīgs novērtēt, ka bijis laimīgs.

Gleznas ar bagātīgi klātiem galdiem, kā, piemēram, Pītera Brēgela gleznā „Zemnieku kāzas” – mūžam nepaēduša cilvēka sapnis. Zivs ēšana līdzīgi dievmaizītei, ko kristieši pieņem kā vienotību ar Kristu. Rubensa pilnīgie, pārtikušie, baudošie ķermeņi. Dzīves īslaicīgums ziepju burbuļa un gandrīz izdegušās sveces liesmiņas simbolos.


Pīters Brēgels  „Zemnieku kāzas” (1566–69)

Papagailis – trešais, izņemot Ievu jeb Evu un Ādamu paradīzē, kurš varēja runāt jeb, pareizāk sakot, atkārtot vārdus. No tā teorija par vārda „Eva” apgriezto formu „Ave” – „Ave Maria” (Esi sveicināta, Marija).

Izskanēja interesanta doma par krucifiksiem, kuri galvenokārt atrodas ceļu krustojumos. Nekad nebūtu aizdomājusies, ka tie varētu būt kā piemiņas zīmes nezināmiem ceļojošiem ubagiem, kurus noraka turpat ceļa malā jeb krustojumos.

Noslēgumā jāpiekrīt lektora atziņai, ja skaties uz gleznu minūti, tad vari pamanīt tikai jauku kompozīciju vai krāsas, ja skaties piecas minūtes, tad jau redzi sižetu, bet ja desmit minūtes – tad vari pamanīt konfliktu, kas attēlots  gleznā. 

Dalies:
Novērtē: 4 (3)
Skatīts: 346

komentāri



Ko lasa citi?